Atpakaļ

Atmiņa un muzejs kā atmiņas institūcija

 

Elīna Kalniņa:  Domājot par muzeja kā atmiņas institūcijas lomu, rosinu vispirms runāt par atmiņu, kā tā veidojas, un pēc tam par muzeju, kas nodarbojas ar atmiņas vākšanu un pētīšanu. Igor, es gribētu tev jautāt, kā atmiņu skaidro semiotikā?  

Igors Gubenko: Ja mēs atmiņai pievēršamies tieši no semiotikas skatpunkta, skaidrs, ka semiotika ir starpdisciplināra nozare, kas pēta zīmes, diskursus un komunikāciju, un attiecīgi uz atmiņu tā raugās kā uz komunikatīvu fenomenu. Bet, varbūt atbildot plašāk uz jautājumu, kas ir atmiņa, es piedāvātu provokatīvu skaidrojumu: atmiņa ir instruments, kā padarīt pagātni noderīgu šodienai, tā uzsverot atmiņas konstituējošo un konstruējošo aspektu. Atmiņa nekad nav vienkārša pagātnes atsaukšana, tā vienmēr ir pagātnes pārstrāde, izejot no aktuālajām interesēm. Tās intereses ne obligāti ir skaidri definētas, piemēram, politiskā līmenī. Tās var būt arī neapzinātas. Piemēram, katram cilvēkam vai vairumam cilvēku ir tendence par sevi un savu individuālo vēsturi atcerēties kaut ko tomēr, kas viņu raksturo pozitīvi, pareizi? Es neesmu pilnīgs blēdis un ķēms. Es esmu, tā, kopumā ņemot, jā, ar saviem trūkumiem, bet labs cilvēks. Skaidrs, ka, no šī viedokļa, atmiņa ir vienmēr selektīva. Kādreiz, piemēram, psihoterapijas pieredze individuālā gadījumā ļauj ielūkoties savos tumšākajos nostūros un atzīt sev, ka, nē, varbūt es neesmu tomēr tik jauks, kā man gribētos domāt. Šo pašu loģiku var attiecināt arī uz nāciju vai uz kolektīvu. Piemēram, ja mēs runājam par atmiņas... es negribu teikt instrumentalizāciju, tas varbūt ir pārāk ciniski, bet ka atmiņa par pagātni tiek likta pamatā kaut kam, kas mums ir svarīgs šodien. Spilgtākais piemērs Latvijas nesenajā vēsturē ir Satversmes ievads, kas, cita starpā, ļoti kodolīgi formulē burtiski dažos teikumos, dažās rindkopās, nācijas  kolektīvo atmiņu: stāstu par to, ar ko sākās šī valsts un kur mēs esam tagad, un tostarp arī, kas bija okupācija un kā mēs kā nācija pret okupāciju izturējāmies, kā pretojāmies. Šis arī ir skatījums – vēsturnieki var diskutēt par to, cik tas atbilst visām faktoloģiskajām niansēm –, bet katrā ziņā šis skatījums mums šodien ir svarīgs, un tieši tāpēc tas ir ierakstīts šādā dokumentā, kura nolūks bija kompensēt ideoloģijas vakuumu, kas tika novērots Satversmē, kurā nebija paskaidrots, kas tad mēs esam, kāda ir mūsu pastāvēšanas jēga utt. Šis dokuments šo pastāvēšanas jēgu lielā mērā formulē, apelējot pie pagātnes un noteiktā veidā atminoties pagātni. Man liekas, bieži vien līdzīgi atmiņa funkcionē arī citos kontekstos, kad mēs jautājam par, piemēram, vēstures pētniecības aktualitāti. Tas ir obligāts jautājums par ikvienu pētījumu; projektu pieteikumos vienmēr ir jāpamato un jāapraksta pētījuma aktualitāte. Tas jau arī norāda, ka tas, kas tiks izpētīts kaut kādā veidā kaut ko svarīgu pasaka mums šodien. Jau piesauktais Mišels Fuko tādā stingrā un klasiskā nozīmē vispār sevi neuzskatīja par vēsturnieku, bet viņš runāja par to, ka nodarbojas ar mūsdienu, ar tagadnes vēsturi, ar to domājot, ka viņu pagātnē interesē tas, kas ir noteicis, determinējis to, kādi mēs esam šodien. Attiecīgi – saprast mūs pašus, pētot pagātni. Es domāju, ka daudzi vēsturnieki piekritīs, ka lielā mērā tā ir tā jēga pētīt pagātni. Vārdu sakot, īsinot garo stāstu, atmiņa ir selektīva, atmiņa nav neitrāla, atmiņa ir ieinteresēta, un atmiņa par pagātni ir no šī brīža pozīcijām. Tas, ka Latvijā atmiņu kopienas arī ir sašķeltas, kā kādreiz saka, un tā tiešām ir realitāte attiecībā uz 20. gs. vēsturi, nu, to nevar noliegt. Par ko tas liecina? Tas liecina par to, ka šīm kopienām acīmredzot ir arī pretrunīgas intereses. 

Elīna Kalniņa: Lūdzu, vēsturnieki, papildiniet, kā, jūsuprāt, veidojas atmiņa?  

Ineta Lipša: Īsi sakot, es teiktu to pašu, ko Igors teica. Pārinterpretējot varētu teikt, ka atmiņa ir selektīva vēstures tagadniskošana, kas notiek konstanti un, kā jau mēs minējām...  

Gustavs Strenga: Pagātnes tagadniskošana? 

Ineta Lipša: Nē, principā tas būtu labi, ja tā būtu pagātnes tagadniskošana, bet diemžēl tā ir tikai stāstu par pagātni tagadniskošana, jo pagātnes tagadniskošana nozīmētu, ka cilvēkiem tomēr ir kaut kādas plašākas zināšanas, bet mēs jau pārsvarā – es nedomāju mēs ar tevi vai šeit –, bet sabiedrība lielākoties operē ar tēzēm, klišejiskām tēzēm vai stereotipiem, vai kaut ko tamlīdzīgu. Es domāju, ka galvenais atslēgas vārds ir tagadniskošana un tagadne. Pagātnes izmantošana vai vēstures izmantošana. Mēs vispār parasti gribam nošķirt vēsturi no pagātnes. Vienmēr jau neizdodas, bet, ja pagātne ir viss tas, kas ir noticis, tad vēsture ir tas, ko mēs uzzinām, ko mēs noskaidrojam, un tie pilnīgi noteikti ir tikai daži procenti no visas pagātnes. Skaidrs, ka tā jau ir interpretācija. Tātad mēs runājam par interpretāciju, pārinterpretāciju un dažādu sociālu grupu, indivīdu vai valsts interesēm, lai veidotu kopīgu identitāti. Es gan neesmu atmiņas speciāliste.  

Gustavs Strenga: Es varu tikai piekrist šim tagadnes svarīgumam atcerēšanās procesā, ko minēja gan Igors, gan Ineta. Tas vienmēr jāņem vērā. Ja mēs paskatītos, ko dažādi cilvēki savās personiskajās biogrāfijās, kuras padomju laikā bijušas jāraksta, raksta dažādos laika punktos, tad vienam cilvēkam var būt tik biogrāfiju, cik viņš uzraksta. Katrā viņš min kaut ko citu, varbūt tie pat nav meli, bet viņš noklusē vai atceras kaut ko atšķirīgu. Bet tas, ko es gribētu uzsvērt, ka atmiņa nav tikai tas, ko mēs atceramies, jo, ja mēs atgriežamies pie Aleidas Asmanes (Aleida Assmann), tad viņai ir tāds termins kā arhīvs. Kultūras atmiņas teorijā ir nošķīrums starp komunikatīvo atmiņu – tā ir atmiņa, kuru nes laikabiedri vai viņu tiešie pēcnācēji, ar kuriem tiek komunicēts par pagātnes notikumiem, – un otra ir kultūras atmiņa, kas ir kodificēta, kas ir pierakstīta līdzīgi kā mēs pierakstām šo sarunu. Bet jautājums ir, vai šo sarunu pēc tam kāds klausīsies? Varbūt mēs visi par šo sarunu aizmirsīsim pēc diviem trim gadiem, bet pēc divdesmit gadiem būs kāds, kas šo sarunu izvilks no arhīva un par to atgādinās? Man liekas, tas ir svarīgais, kas mani pārsteidza, tieši domājot par atmiņu arhivēšanu un to no jauna izcelšanu. 18. novembrī Latvijas Televīzijā bija filma, kurā dokumentālisti paši, dokumentālo filmu radītāji, runāja par 1988. līdz 1991. gadu – par savām pieredzēm, tieši dokumentējot to, kas toreiz notika Atmodas laikā. Ļoti daudz notikumu, ļoti intensīvi, ļoti spraigs laiks. Interesantas bija ne vien viņu pašu atmiņas par šo procesu, bet arī tas, ka filmā bija kadri no 1991. gada notikumiem, kurus es iepriekš nekad nebiju redzējis, jo tie bija atgriezumi no Latvijas kinohronikas – vienkārši mētājās kaut kur Kinostudijā vai valsts kinofotofonodokumentu arhīvā. Un tad viņi pēkšņi kļuva redzami! Tas nenozīmē, ka tas viss bija aizmirsts, bet tas viss bija arhivēts kaut kādā formā, un pēc tam mēs varam to atsaukt un atcerēties caur tagadnes prizmu. Es domāju, ja mēs skatāmies jūsu muzeja kontekstā, tur ir ļoti daudz kas saglabāts, bet ir aizmirsts, un būtu milzīgs pārsteigums to atcerēties vai ieraudzīt.   

Elīna Kalniņa: Nākamais jautājums ir tieši par to, kā muzeji ietekmē atmiņas veidošanās procesus? Kā jūs izmantojat muzeju krātuves savā darbā?  

Igors Gubenko: Muzeju kolekcija un krājums ir tiešs piemērs šim te arhīvam Asmanes izpratnē. Kā mēs zinām, ekspozīcijā ir tikai maza daļa no tā, kas muzeja krājumā ir, un, attiecīgi, muzejs ir plašais resurss, no kura izvelkot dienasgaismā kaut ko, par ko neviens neko neatceras, izņemot šauru speciālistu loku, to ir iespējams kanonizēt. Es arī mazliet lietošu Asmanes terminoloģiju, jo Aleidai Asmanei ir atšķirība starp arhīvu un kanonu. Ar kanonu viņa nedomā, piemēram, Latvijas kultūras kanonu kaut kādā ļoti formālā nozīmē, bet vienkārši tos pagātnes faktus, kas ir aktīvā apritē, kas ir sabiedrības kolektīvajā, aktuālajā atmiņā. Manuprāt, Gustava sacītais par šiem neatkarības atgūšanas posma iepriekš neredzētajiem kadriem ir tieši šāds piemērs: parādīt to, kas mums ir ļoti saistošs un interesants šodien, bet ko mēs nebijām iepriekš redzējuši, tāpēc ka tas bijis kaut kur paslēpts. Manuprāt, ļoti svarīga piebilde ir arī par atmiņas materialitāti. Mēs bieži vien runājam par atmiņu kā par psihisku parādību “es atceros kaut ko”, bet faktiski jau materiālas lietas glabā atmiņu – tā ir kā atmiņu priekšmetiskošana. Tie paši pieminekļi. Tie ir kultūras atmiņas monumenti burtiskā nozīmē. Manuprāt, muzejs ir tā vieta, kur kompetenta pētniecība var notikt, izmantojot unikālus vai citur nepieejamus dokumentus, atmiņas materiālus – pierakstus visplašākajā nozīmē. Jebkura lieta ir sava veida pieraksts, ko varam lasīt. Varbūt te ir arī semiotikas perspektīva. Jebkuru priekšmetu var interpretējoši nolasīt kā zīmju kopumu, kas kaut ko vēsta un materializē. Ļoti svarīgi būtu censties, izmantojot šīs aktuālās teorētiskās perspektīvas, mēģināt arī salauzt ierasto skatu uz savu krājumu un mēģināt kādā negaidītā veidā un kontekstos izcelt un palūkoties uz to, kas tajā ir. Meklēt jaunus kontekstus, kuros mēs varam ietvert šos priekšmetus. 

Gustavs Strenga: Es atsaukšos varbūt ne gluži uz atmiņu un atcerēšanos, bet uz pagātnes izpratni vai uz pieskaršanos pagātnei un vēsturei kā komunikācijas instrumentam un tās mūsdienu ļoti centrālo lomu. Patiesībā muzejs ir tā vieta, kur cilvēks vistiešāk var ar pagātni saskarties, jo uz arhīvu lielākā daļa sabiedrības, atšķirībā no Inetas, neiet. Viņi [sabiedrība] droši vien arī neies iekšā muzeju kolekcijās, bet muzeji ir ļoti personisks veids, kā cilvēkus uzrunāt. Tas ir tas, ko vēstures grāmatas izdarīt nevar, tām ir ļoti grūti cilvēkiem nodot pieredzes stāstus, kas cilvēkiem ļoti bieži paliek atmiņā. Te es domāju par jūsu muzeja neseno izstādi “Snīkeri: eko x ego”, man joprojām prātā ir Uļjanas Semjonovas milzīgās kedas. Ikdienā es par Semjonovu un arī viņas milzīgajiem sasniegumiem “TTT Rīga” meistarkomandā nedomāju, bet, sastopoties ar tādu priekšmetu, tas uzreiz rada iekšēju emociju un sajūtu. Interesanti, ka Latvijas muzeji paši apzinās šo savu svarīgo lomu, jo, kad šogad pavasarī Egils Levits gribēja dibināt jaunu atmiņas institūtu, muzeji teica “bet mēs jau nodarbojamies ar to, ko jūs sakāt, ar ko vajadzētu nodarboties atmiņas institūtam”. No tāda viedokļa muzejam komunikācijā ir tieši svarīgāka loma nekā vēsturniekiem, bet atšķirība ir, ka muzeji bez pētniekiem nevar radīt drošticamu, korektu atmiņas pieredzi.   

Elīna Kalniņa: Anna, tu gribi kaut ko teikt?  

Anna Žabicka (PSMVM pētniece): Jā, es gribēju piebilst par atmiņu no sociālantropologu skatpunkta, kas varētu attiekties arī uz muzeju. Mēs, it sevišķi radniecības antropologi un tie, kas pēta rūpju aspektus, atmiņu skatām ne tikai kā lietvārdu, bet arī kā darbības vārdu. Proti, ka atmiņa ir nesaraujami saistīta ar radniecību, bet, plašāk ņemot, arī ar rūpēm. Atcerēties ir rūpēties gan par pagātni, gan tagadni, gan cilvēkiem, gan sociālām saitēm. Atsaucoties uz Igora pieminēto atmiņu materialitāti, varētu teikt, ka priekšmets nevis satur atmiņu, bet tas priekšmets ir atmiņa pats par sevi. Tad jautājums ir, kā mēs to konceptualizējam un interpretējam, jo sevišķi, ja šis priekšmets ir mainījis savus īpašniekus, tostarp nonākot muzejā. Piemēram, kaut vai Gustava pieminētās eksponētās Semjonovas kedas... Mums ir šī iespēja parādīt kaut ko, kas ne obligāti ticis aizmirsts, bet kas nav bijis uzmanības centrā vai iepriekš nav bijis dominējošais diskurss, tādējādi paverot rūpju aspektu par cilvēkiem vai konkrētiem jautājumiem, kuri nav bijuši diskursu centrā. Es jūtu, ka tas ir viens no muzeju un tur notiekošās pētniecības uzdevumiem, jo sevišķi runājot par muzeja pārmaiņu procesu, kas ietvertu atmiņu kā rūpēšanos gan par, iespējams, diskursu un naratīvu dažādību, bet arī par cilvēkiem vai viņu stāstiem, kas bijuši izslēgti no dažādu laikposmu hegemoniskiem diskursiem, jo sevišķi, ja šie diskursi bijuši politizēti.  

Ineta Lipša: Ja drīkst, es te ātri piebildīšu kontekstā ar to, ko Anna teica. Manuprāt, tas ir ārkārtīgi interesanti. Jau pētot seksualitātes vēsturi un rakstot monogrāfiju¹, es domāju tieši par to, ka tur sievietes izvirzās priekšplānā. Un tā doma bija, ka mums vajadzētu Latvijā uzrakstīt rūpju vēsturi. Nevis aprūpes vēsturi, bet rūpju vēsturi. Manuprāt, Medicīnas vēstures muzejs ir tā vieta, kur tu redzi, ka principā krājums pasaka, ka cilvēkiem šī tēma ir vienmēr bijusi svarīga. Cits jautājums, kādā veidā viņi to visu ir vākuši, piemēram, par medmāsām. Par šo šajā sabiedrībā, 20. gadsimtā, ir runāts. Šīs zināšanas ir uzkrātas, bet tās ir uzkrātas caur citiem atslēgas vārdiem. Tagad, kad mēs vairāk interesējamies par praksi, nevis institūcijām un organizācijām, teiksim, struktūrām, tad šī doma [par rūpju vēsturi] man pirmo reizi ienāca prātā, kad Neatkarības kara gada dienas svinējām, jo visās ierakumu situācijās vai karavīru aprūpē ir medmāsas – tā visa ir rūpju vēsture. Latviešu valodā to nevar normāli pateikt, tā ir problēma, protams, bet tur mēs varam starpdisciplināri vaicāt valodniekiem, kā to labāk apzīmēt. Bet tas ir ārkārtīgi svarīgi arī politiskajā līmenī. Tādā veidā mēs parādām gan politiskajā vēsturē, gan caur šo muzeja krājumu to, cik nenormāli daudz sievietes pagātnē ir darījušas, un viņu rūpes nav tikušas atzītas, viņas ir noklusētas, bet viņas nav pazudušas! Viņas ir šajā arhīvā. Uz to vienkārši ir citādāk jāskatās. Gan padomju laikā, gan atjaunotās Latvijas laikā bija medmāsu izstādes par aprūpes vēsturi. Tas ir tas interesantais, kā tas notika, kas to darīja – nu, tas jau ir klasiski no vēsturnieces pozīcijas, kas mani interesē. Bet, manuprāt, tā ir ārkārtīgi svarīga joma. Tas arī kaut kādā ziņā varētu būt šobrīd aktuāli, jo tagad mēs skatāmies sieviešu vēsturi starpkaru politikā vai vienalga, kur, bet mēs pamazām saprotam, ka šajā kultūras vēstures vai kolektīvajā atmiņā ir kaut kas, ko mēs neredzam. Un kas ir tas, ko mēs saredzam un ko neredzam, lai gan tas ir arhīvā? Atjaunotajai Latvijai nav tik gara vēsture, vēsturnieku ir tik, cik ir, un muzeju darbinieki var nest savu artavu, jo jums tas viss šeit ir koncentrēti. 

Elīna Kalniņa: Kaspar, tev ir kas sakāms? 

Kaspars Vanags (PSMVM direktors): Es mēģināšu noformulēt visu to, ap ko šis grozās. Es gribēju pārvaicāt, vai tā nav baigi optimistiska doma, ka zināšanas ir uzkrātas, tās visas ir, bet tās visas ir zem citiem atslēgas vārdiem? Tas nāk kopā ar to, ko Gustavs runāja par kanonu jeb apriti? Bet es domāju, ka mums nevar būt kanonā jeb apritē lietas, kuras nav tikušas savāktas. Ļoti viegli uzskatāms piemērs ir, ja Latvijas Nacionālais mākslas muzejs padomju okupācijas laikā nonkonformistus vai andergraundistus nekolekcionēja, tad šo zināšanu, gribot vai negribot, tur nav. Tu vari skatīties, cik tu gribi, Džemmas Skulmes gleznās, tu viņās nonkomformismu neatradīsi. Tur ir tas jautājums par to vēsturisko taisnīgumu atmiņas institūciju uzkrātajās lietās. Vai zināmā mērā pētnieks nav kā antropologs, kurš, neteiksim, ka izdomā [pētnieciskos] jautājumus, bet ka viņam ir jāienes krājumā šie jautājumi, kuru tur nav. Vai tā būtu slimošanas pieredze, atkarības, sociālā nevienlīdzība veselības aprūpē arī padomju zonās, arī elitārisms. Vai tiešām tas ir tikai par atslēgas vārdu nomaiņu? Un kā ieviest vēsturisko taisnīgumu?  

Ineta Lipša: Man uzreiz ir reakcija. Pirmkārt, es tevi palabošu. Ja mēs runājam par muzeja krājumu, tad pareizi ir teikt nevis “zināšanas”, bet “informācija”. Zināšanas ir jau ar pievienoto vērtību, apstrādāta informācija. Tas ir viens. Otrs, vēsturnieks, un es skatos kā vēsturnieks, nemūžam nestrādā ar vienas grupas avotiem vai vienuviet novietotiem avotiem. Nacionālajā arhīvā ir ministriju, slimnīcu, pacientu lietas, tur ir viss kaut kas. Ja mēs gribam skatīties un šo rūpju vēsturi pētīt, mums jau nepietiek tikai ar Medicīnas vēstures muzeja krājumu, pilnīgi noteikti nē. Protams, ideālā variantā, ideālajā pasaulē ir forši, ja kāds jau ir uzrakstījis rūpju vēsturi, tad tu skaties savā institūcijā un atbilstoši rīkojies. Bet mūsu valstī tā nekad nebūs. Respektīvi, pētnieks, kas gribēs šo skatīties Medicīnas vēstures muzejā, tam nav tikai atslēgas vārdi... Atslēgas vārdu pārdefinēšana... (domā). Ja tā ir tikai informācija, kas te glabājas, nevis zināšanas, tad tā ir atslēgas vārdu pārformulēšana. Tad tu ej ar saviem instrumentiem un mēģini atrast kaut ko un tu to nosauc, ka tu pētīsi nevis, piemēram, māsu apvienības vēsturi, bet ka tu pētīsi un mēģināsi atklāt prakses – vai viņas gāja klātienē apmeklēt pacientus, kā viņas tieši to darīja utt. Bet tas pētnieks, kas to darīs, viņam būs jāpēta arī plašāk šī vēsture. Nu, nevar aprobežoties mūsu valstī ar to, kas ir tikai Medicīnas vēstures muzejā. Viņam būs jāiet uz Nacionālo arhīvu, uz citiem muzejiem, būs atslēgas figūras... Būs, vārdu sakot, diezgan grūti to darīt, tas ir milzīgs darbs. Es tā to saprotu.  

Kaspars Vanags: Paldies. 

Igors Gubenko: Ja es drīkstu īsi piebilst. Manuprāt, Kaspara jautājumā bija arī ietverts norādījums uz to, ka kādreiz pats arhīvs jau ir nepilnīgs un kaut kas ir izslēgts no arhīva, tāpēc ka tas nav ticis toreiz uzskatīts par vērtīgu, par saglabāšanas vērtu, vai ne? Krājumā kaut kas neeksistē, tāpēc ka kādam nelikās, ka tas vispār attiecas uz lietu, ka tas ir relevants.  

Daina Auziņa (PSMVM): Tā kā mēs esam muzejā un runājam par avotiem, man ir vēl viens jautājums. Cik jums kā pētniekiem ir saistošs muzeja centrālais krājuma avots, kam tradicionālā nozīmē vajadzētu būt priekšmetiskam? Protams, mūsdienās muzeji kolekcionē arī arhīva tipa materiālus, vizuālas liecības, kas ir kā dokumenti, bet muzeja idejas centrā ir priekšmets. Komunikācijas nolūkiem, kā to ļoti labi raksturoja arī Gustavs ar Semjonovas botām, tas noder ļoti labi, bet kā tas noder pētniecībai?  

Gustavs Strenga: Uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt viena iemesla dēļ, jo pētījums sākas ar pētījuma jautājumu. Kāds jautājums, tāds ir iespējamais avots. Ir divi veidi, kā veikt pētījumu. Var redzēt, ka tev ir botu kolekcija, un tad tu domā, kādu pētījuma jautājumu tu varētu uzdot un doties tālāk. Otrs veids: tev ir pētījuma jautājums un tu meklē pētījuma avotus, kas, protams, īstenībā ir ļoti sarežģīti, bet ļoti bieži tas ir revolucionārs pavērsiens. Tev ir kaut kas, kas gruzd iekšēji, un tu redzi, ka šim jautājumam vajadzētu atbildi, kas ir iegūta pētniecības ceļā, un tu meklē avotus, un visbiežāk tu arī tos atrodi.  

Ineta Lipša: Jā. Kur ir problēma, kāpēc mūs tas interesē? Vienmēr ir vajadzīga problēma, lai pētītu kādu jautājumu.  

Igors Gubenko: Jā, jā. Bet muzejam noteikti tomēr krājums būs viens no sākuma punktiem, un kaut kā pētījums būs jāsasaista ar krājumu. Tas būtu dīvaini, ja pētījums pilnībā būtu atrauts no tā, kas ir muzejā. 

Ineta Lipša: Bet priekšmets jau nekad nav atrautībā no... Katram priekšmetam vienmēr nāk klāt anotācija, un tā kaut ko pasaka. 

Elīna Kalniņa: Te mums jāsaka, ka tas ir ideālais variants, jo mums muzejā bieži nav pat tā. (Vārgi un žēli smiekli no auditorijas – muzeja darbiniekiem.) 

Daina Auziņa: Bet nākotnes perspektīvā es arī par komplektēšanu domāju. Ja mēs gribam vākt priekšmetus, tad kā izvēlēties vienam vai otram par labu? Otrs ir tā retrospektīvā krājuma izvērtēšana, kas mums vēl ir priekšā. 

Elīna Kalniņa: Es labi saprotu, kāpēc Daina uzdod šo jautājumu, jo mums tiešām ir daudz priekšmetu, par kuriem mēs zinām ārkārtīgi maz. Tiem nav stāsta, ir tikai priekšmets, pat skaists priekšmets, par kuru nezini gandrīz neko. Labākajā gadījumā, zini tā nosaukumu. Labākajā gadījumā, ir pievienots kaut kāds apraksts. Ļoti bieži ir tā, ka nav nekā. Ir priekšmets, kas droši vien iemieso atmiņu un visu, bet varētu teikt, ka tā mums pašlaik ir neredzama un neatklājama [joma], jo mēs pat nezinām, kā tas priekšmets ir nonācis šeit, kā tas ir ticis lietots, mums nav cilvēku pieredzes stāstu – ne to, kas tos ir darbinājis, ne to, ko ir jutuši pacienti, ja tas ir kāds medicīnisks instruments, ar ko tikušas veiktas manipulācijas. Faktiski, mums nav nekā, tikai skaists priekšmets skaistā kastītē, mēs pat nezinām, vai tas funkcionē vai tam trūkst kāda detaļa. Tas ir diezgan biežs stāsts mūsu muzejā, un es domāju, ka mūsu muzejs nav izņēmums. Muzeju jomā Latvijā tieši lietisko priekšmetu pētniecība nav viegli īstenojama. 

Mums stāv priekšā arī krājuma izvērtēšanas darbs, kurā  būs jāpieņem lēmumi, kā virzīties uz priekšu. Tāpēc ir svarīgi saprast, ar kādām metodēm mēs varam apzināt, kas ir mūsu krājumā, lai nonāktu līdz tam, lai to arī izvērtētu, tostarp arī, kā nav mūsu krājumā. Tas ir saskaņā ar mūsu jauno misiju, kuras centrā ir tieši rūpes. Kā mēs to visu savienosim kopā? Tāpēc saruna par metodoloģiju šajā brīdī šķiet ļoti būtiska. Kā jums šķiet, kā visveiksmīgāk pētīt muzeja materiālu?  

Igors Gubenko: Ja rūpju jēdziens ir fokusā, tad fenomenoloģiskā pieeja varētu izrādīties aktuāla, jo tā palīdz runāt nevis tikai par lietām un priekšmetiem, bet par pārdzīvojumiem un dzīvoto vēsturi. Par pieredzi, paturot fokusā arī pieredzes materiālo, ķermenisko aspektu. Latvijas filozofijā fenomenoloģiskā perspektīva iestrādāta kopš 1930. gadiem; šodien mani kolēģi Ulda Vēgnera vadībā fenomenoloģiski pēta vakcīnskeptiķus jeb tā sauktos “nogaidošos ķermeņus”². Es redzu potenciāli iespēju konsultēties, tikties, runāt, pārņemt pieredzi no kolēģiem, kas fenomenoloģisko metodi lieto tieši saistībā ar medicīnu. 

Gustavs Strenga: Man ir ļoti grūti atbildēt, man uzreiz ir auksti sviedri, kad kāds saka “krājuma izpēte”? Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka tu ierobežo savu lidojumu tajā kastītē? Tu saki “Medicīnas muzejs, un es ārā neeju”? Es domāju, jebkurš pētnieks grib lidot augstāk par kastīti, labi saprotot institūcijas vajadzības. Man liekas, ka pētnieks nonāk konfliktā ar institūciju. Ja viņš  grib piedalīties zinātnes dzīvē, nu, kuram interesē klausīties referātu par Stradiņa Medicīnas muzeja krājumu? Droši vien no divdesmit cilvēkiem labi ja vienam. Man liekas, drīzāk jābūt tēmai, ko, protams, krājums ataino. Bet, kā Ineta jau vairākas reizes teica, ir jābūt avotiem arī citur, kurus tu skaties, tā uzreiz ir plašāka perspektīva. Tas ir vienmēr, ko institūcijas saka: mūsu mērķis ir pētīt savu krājumu. Bet ko tu ieraudzīsi, kad tu to krājumu izpētīsi? Vai tu spēsi to ielikt lielākā kontekstā? Ja neraudzīsies plašāk, nevarēsi ielikt kontekstā.  

Elīna Kalniņa: Tāpēc mēs esam noteikuši prioritāros pētniecības virzienus – feminisms, seksualitāte un nespēja –, tieši domājot, ka šie ir tie konteksti, kā mēs vēlamies, lai pētnieks paraugās uz krājumu. Tie ir savstarpēji ļoti cieši saistīti virzieni. Bet varbūt, lai komplicētu jautājumu un atgrieztos pie metodoloģijas, es domāju, ka diezgan ierasti ir, piemēram, izmantot socioloģisko pētījumu metodes. Vai tas strādā, ja mēs šādas metodes lietotu arī vēstures pētniecībā? Un, ja tas strādā, tad kuras metodes būtu tiešām vērts aplicēt? Es saprotu, ka dziļā intervija ir viena no metodēm, ko droši vien arī jūs atzītu par izmantojamu. Nu, piemēram, mums iztrūkst pacientu stāstu. Tad dziļās intervijas metodes mēs tiešām varētu veiksmīgi izmantot, lai iegūtu iztrūkstošo materiālu, kas palīdzētu mums arī saprast daudz ko par krājuma lietām.   

Gustavs Strenga: Mana atbilde būs strupa – mana liekas, ka tā tāda papļāpāšana, kādas metodes lietot pētījumā. Pētījuma tēma, jautājums un priekšmets rada meklējumus un vajadzības pēc metodēm. Man liekas, ka teorētiska pieeja nav iespējama. Tas ir gluži kā ārsts saka, ka pa telefonu nekonsultē. Tāpat vēsturnieki var teikt, kamēr mēs neesam redzējuši un sapratuši, kas tas ir, mēs nevaram neko ieteikt “pacientam”. Patiesībā tas ir tas ilgais darbs. Nevar pieprasīt, lai kāds uzreiz, pirmo reizi ienākot krājumā, saprastu, ko viņš ar to darīs. Viņam tas krājums ir jāiepazīst, un tad viņš var nonākt līdz šiem jautājumiem un meklējumiem. 

Kaspars Vanags: Es gribēju uzreiz iebilst, kad Gustavs teica par muzeja krājuma pētniecību “kuram tas interesēs”? 

Gustavs Strenga: Es neteicu, ka nav jāpēta. 

Kaspars Vanags: Labi, to tu neteici! (Smejas.). Bet es gribēju varbūt nedaudz izšķirt, vai mēs saredzam krājuma pētniecībā kolekcijas potenciālu? Nevis, ka tu raugies kā pētnieks uz krājumu, bet kā tu skaties uz savu personīgo bibliotēku, ka tu ar ļoti skaidru metodi ej cauri un saproti, no kurām grāmatām tu tomēr atvadies, kuras pārcel uz elektronisko formātu, tādas primitīvās metodes... Jo tu vienā brīdī saproti, ka viss – lai tā bibliotēka dzīvotu un augtu tālāk, tai ir ierobežoti resursi. Mēs arī dzīvojam valstī un institūcijā ar ierobežotiem resursiem. Mēs pārskatām savus krājumus – kaut vai no mediju teorijas, izejot tam cauri, ir jautājums, vai digitālajā laikmetā mums ir jēga krājumā turēt fotokopijas? Līdzīgi kā ārsti arvien vairāk sniedz konsultācijas ar tālārstniecību. Slikts piemērs, ja ārsts nekonsultē! Kauns! Mans ārsts tikai pa telefonu konsultē! Pie viņas vispār pierakstus nevar klātienē dabūt! (Zālē smiekli.) Respektīvi, piemēram, mēs izejam cauri, atsakāmies no fotokopijām vai slēdzam ciet pieeju padomju arhīviem? Ko mēs darām ar to, ko esam mantojuši? Vai, piemēram, turpināt komplektēt padomju medicīnas vēsturi vai fokusējamies uz Latvijas? Tāda izpēte kā pašanalīze, kā sākotnēja inventarizācija? Ir tomēr lielas priekšmetu grupas, kuru nākotni mēs varam paredzēt.  

Ineta Lipša: Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Mana pirmā automātiskā reakcija, kad tu saki, ka gribat atbrīvoties no fotokopijām un tamlīdzīgi, ir, paldies Dievam, ka Latvijas Nacionālajā arhīvā ir 20. gs. sākuma padomju laikā krātā strādnieku kustības vēsture, un tur ir pilns ar kopijām no Krievijas arhīviem par šo tēmu. Es sava mūža laikā noteikti vairs netikšu pētīt 20. gs. sākuma Latvijas vēsturi līdz valsts izveidei, kas visa faktiski ir Maskavas un Sanktpēterburgas arhīvos. Labi, ka tas arhīvs nav to minimizējis. Jautājums, ko jūs darīsiet ar to, ko jūs gribat izmest?  

Elīna Kalniņa: Labā ziņa, ka neko te tā vienkārši izmest laukā nevar. Par visu pirms tam jātiek skaidrībā un kritiski jāizvērtē. 

Anna Žabicka: Tas ir tāds abpusējs, viens otru ietekmējošs process. Nevar uzlikt mākslīgu rāmi, neredzot, kas tur, krājumā, ir. Proti, šie procesi ir paralēli – jāiet cauri tam, kas atrodas krājumā, un tas jāskata caur feminisma, nespējas, seksualitātes vai koloniālisma, kas mums ir vēl viens pētnieciskās intereses virziens, fokusu. Tas process ir nepārtraukti reflektējošs. Te arī noteikti ienāks iekšā, kas ir tas, kā mums iztrūkst, kā mums nav? Kāpēc mums tā nav? Ko ar šo tukšumu darīt?  Kā ar pētnieciskajiem jautājumiem aizpildīt šo tukšumu? 

Igors Gubenko: Jā, manuprāt, šeit ļoti skaidri parādās, ka tā ir savā veidā kritiska pārinterpretācija no iepriekš marginalizētiem skatpunktiem. T.s. standpoint epistemology (skatpunkta epistemoloģija), kas izstrādāta feminismā un citās saistītās 20. gs. nogales kustībās. Attiecīgi – marginālais skatpunkts, kas tev paver nevis relatīvu un nepilnīgu skatu, bet otrādi – ļauj saskatīt kaut ko, kas iepriekš bijis neredzams, jo bijis izslēgts, tāpēc ka no dominējošām pozīcijām netika uzskatīts par vērtīgu un svarīgu. 

Anna Žabicka: Precīzi. Spilgts piemērs, kas jau muzejā ir redzams ikvienam, kas ciešāk pievērš uzmanību, un ko Kaspars ar komandu jau ir izcēlis. Mēs labi zinām, ka Latvijas un arī Latvijas PSR medicīna lielā mērā ir balstījusies uz sieviešu darbu, tātad šis aprūpes un rūpju darbs ir ļoti feminīns. Tad jautājums ir, cik daudz portretu ar sievietēm medmāsām un ārstēm ir muzejā pie sienas? Nu, viņu nav! Vai ne?! Šis ir labs piemērs, kā muzejs ir ilgu laiku funkcionējis, un tad caur, piemēram, feminismu mēs gribam redzēt marginalizētos skatpunktus un uzdot jautājumus: kur tad tās sievietes ir? Kāpēc viņu tur nav? Un plašāk izcelt jautājumu par rūpju aspektu, par love work (mīlestības darbs) un par kin-work (radniecības darbs), care-work (rūpju darbs) – visi darbi, kas vienmēr ir operējuši diezgan paslēpti, jo tos vai nu attiecina uz nepublisko mājas vidi, vai tie kaut vai no politiskā skatpunkta netiek atzīti par uzmanības vērtiem. Piemēram, ja raugāmies no pozīcijas, ka valsts parasti tiek asociēta ar vīriešiem – mūsu Satversmes tēvi un politiķi, kas cēla valsti utt. –, tad kur paliek sievietes, kas bijušas domātājas, strādnieces, izglītotājas, medmāsas, ārstes? Un, visticamāk, krājumā ir tik daudz līdzīgu momentu, par kuriem mēs vēl nezinām.  

Igors Gubenko: Manuprāt, svarīgi ir arī izturēties pret iztrūkstošo kā pret iespēju stāstam un pētījumam. Ja kaut kas iztrūkst, tas nenozīmē, ka krājums ir vienkārši nepilnīgs, mēs varam jautāt, kāpēc iztrūkst un kādas ir bijušas izslēgšanas prakses citās institūcijās un kontekstos, kas šo iztrūkumu izskaidro. Trūkums kā iespēja. 

Anna Žabicka: Jā, un man liekas, ka arī saistībā ar atmiņu, par ko iepriekš runājām. Jautājums ir ne tikai, ko atceramies, bet arī ko aizmirstam vai kas ir izslēgts no atmiņas? 

Ilze Sirmā (PSMVM): Varbūt, iesaistoties diskusijā, kāpēc ir nedaudz grūti runāt par krājuma pētniecību. Tas tā ir tāpēc, ka nevajadzētu krājumu abstrahēt no disciplīnas vai plašāka konteksta. Ja arī pētnieks strādā krājumā, viņš tik un tā izmanto aktuālās teorijas, vēsturi, visu, kas bijis nozarēs. Krājums ir vienkārši pieņemts kā prioritāte, kas bijis pieejams atšķirībā no pētniekiem, kas nāk no malas, no cita projekta. Tādā ziņā man liekas, ka, tiklīdz mēs nerunājam par krājumu kā par kaut ko abstraktu, ir daudz vieglāk runāt par tā pētniecību un saskatīt tā jēgu. Piekrītot Gustavam, tā ir, ka krājums interesē absolūti mazāko sabiedrības daļu. Bet, ja mēs pētām krājumu visa cita ietvarā, tad to arī var pielietot. Man liekas arī interesanti domāt, un tas ir milzīgs jautājums muzejiem, vai veidot starpdisciplināru, multidisciplināru vēsturi vai pieturēties tikai pie medicīnas vēstures? Aizejot nesen uz mākslas muzeju un Grosvaldu izstādi³, es tur saskatīju milzīgu potenciālu, kā šī izstāde varēja būt starpdisciplināra, un es no tiesas biju vīlusies, cik tā bija mēma. Tur ir stāsts par jaunu cilvēku, kas dzīvo ļoti interesantos laikos – viņš piedzīvo profesionālo izaugsmi, piedzīvo karu, viņu interesē mode, viņš ceļo, un beigās viņš nomirst no spāņu gripas komplikācijām, tur ir tāda buķete. Bet, kad tu aizej uz to telpu un redzi, ka vienīgais, ko kuratori ir iedevuši, ir iespēja apbrīnot mākslu, bet neizmantojot to visu starpdisciplināro pieeju, kas būtu varējusi aktualizēt ļoti aktuālas tēmas. Es domāju, ka MVM iet uz to, ka mēs nepaliekam tajās savās robežās, tostarp krājuma robežās, kas noteikti ir jāpēta, bet tas ir abstrakts, vientuļš un absolūts krājums, jo mums ir daudz citu institūciju, kur meklēt trūkstošo. 

Elīna Kalniņa: Paldies, Ilze. Muzeoloģijā tieši visbūtiskākais ir, kā savienot sabiedrībā aktuālās tēmas ar sava krājuma potenciālu, kā atrast šo smalko vidusceļu un sazobi, tas vienmēr visos laikos demokrātiskajās sabiedrībās ir bijis izaicinājums. Šie mūsu prioritārie virzieni, kas ieskicēti nākamajiem gadiem, tieši, kā Tu teici, nav nejaušība, jo tie ir jautājumi, par kuriem sabiedrība šķeļas. Mēs nemaz nedrīkstam klusēt, tāpēc arī ar savu krājumu kā atspēriena punktu aktualizēsim šīs tēmas interpretācijas un komunikācijas darbos. Tas būs ļoti interesants process, kurā ceram arī jūs iesaistīt ne vien kā skatītājus. 

 

Sarunas 1. daļas beigas. 

 

^[1]Lipša, Ineta. 2014. “Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914–1939”, Rīga: Zinātne. 

^[2] FLPP projekts “Nogaidošie ķermeņi: vilcināšanās vakcinēties ķermeniskās pieredzes fenomenoloģiska analīze”, Filozofijas un socioloģijas institūts, 2022. gada janvāris – 2024. gada decembris. 

^[3] Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāde par latviešu mākslinieku Jāzepu Grosvaldu (1891–1920) "Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai", kas skatāma no 2023. gada 11. novembra līdz 2024. gada 30. martam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā, Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1. .