Emīlija Braunfelde (1907-1981) kartītē ierakstījusi dzejoli, kas ir veltījums viņas vienaudzei, padomju represijās cietušajai ārstei Ērikai Kraujai (1912-2007). Ārsti deportēja divreiz – 1941. un 1950. gadā pēc tam, kad viņai uz īsu brīdi bija izdevies atbēgt uz Latviju un iekārtoties darbā Republikāniskajā tuberkulozes slimnīcā "Lielbērze". Atgriežoties no otrā izsūtījuma, Ē. Krauja atsāka darbu Lielbērzē, kur, pašaizliedzīgi rūpēdamās par pacientiem, nostrādāja līdz mūža galam.

Kad vilcienus darbināja tvaika lokomotīves, dzelzceļnieka darbs bija īpaši bīstams. Lai nodrošinātu vilcienu nepārtrauktu kustību, dzelzceļa ārsts rūpējās par dzelzceļnieku veselību un organizēja viņu medicīnisko aprūpi. Kārlis Barons, kurš plašāk pazīstams kā zobārsts un Latvijas Univeristātes Medicīnas fakultātes Zobārstniecības nodaļas dibinātājs un vadītājs, bija ilggadējs dzelzceļa ārsts.

Pateicība neatlaidīgajam ārstam K. Segliņam rakstīta Otrā pasaules kara beigās, kad tuberkuloze bija ļoti plaši izplatīta un medikamentu trūkuma dēļ neārstējama slimība. Streptomicīnu, pirmo pret tuberkulozes baktēriju efektīvo antibiotiku, ieguva 1943. gadā ASV, taču šis medikaments Latvijas pacientus "dzelzs priekškara" dēļ sasniedza krietni vēlāk. Pateicības vēstulē ārstam zīmīga ir pēdējā rindiņa Erika Ādamsona (1907 - 1946) dzejolī, kas liecina par nemitīgo nāves klātesamību. 1946. gadā no tuberkulozes mira pats E. Ādamsons. Diemžēl arī mūsdienās tuberkuloze ir viena no nāvējošākajām infekcijas slimībām pasaulē.

Elīna Zālīte (1898–1955) deviņpadsmit gadu vecumā saslima ar mugurkaula tuberkulozi un lielu daļu dzīves pavadīja ārstniecības iestādēs. 1924. gadā viņai veica operāciju, taču slimība izplatījās arī uz plaušām un nierēm. Ar slimību rakstniecei nācās sadzīvot visu mūžu, tā ietekmēja gan viņas izglītību, gan profesionālo darbību. 1945. gada jūlijā E. Zālīte atgriezās no bēgļu gaitām Kurzemē un nokļuva Rīgas pilsētas 4. slimnīcā E. Zālītes slimības pieredzi atspoguļo dzejolis, kas veltīts slimnīcas direktoram, ķirurgam Aleksandram Neibergam (1883–1962).

1956. gadā režisors Eduards Smiļģis (1886–1966) strādāja pie jauna Raiņa lugas “Spēlēju, dancoju” iestudējuma Dailes teātrī. Diemžēl pēc kritienā gūtās traumas septiņdesmitgadīgais Smiļģis nonāca Republikāniskajā klīniskajā slimnīcā, kuru toreiz vadīja Pauls Stradiņš (1896–1958). Smiļģim profesora aprūpē izdevās izveseļoties un radīt leģendāru izrādi, kas Dailes teātra repertuārā bija vairāk nekā 20 gadus.

Piecu gadu vecumā Zenta Mauriņa (1897–1978) saslima ar poliomielītu. Slimības sekas bija nespēja staigāt un arī citas veselības problēmas visu atlikušo mūžu. Kad 1941. gadā Z. Mauriņa rakstīja savu pirmo romānu "Dzīves vilcienā”, viņa nonāca Republikāniskajā klīniskajā slimnīcā. Rakstniece lūdza slimnīcas vadītājam Paulam Stradiņam (1896–1958), ar kuru bija personīgi pazīstama, piešķirt viņai atsevišķu istabu, kur netraucēti turpināt darbu. P. Stradiņš Z. Mauriņas lūgumu izpildīja un slimnīcā viņa romānu pabeidza.

Anna Ūdre (1896–1981) bija viena no pirmajām 1919. gadā dibinātās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes absolventēm. Būdama studente, viņa piedalījās sarežģītās ķirurģiskās operācijās un jau 1923. gadā operēja patstāvīgi. No 1940. gada līdz mūža beigām viņa vadīja Latvijas Sarkanā Krusta slimnīcas Ķirurģijas nodaļu. Laikabiedri A. Ūdri vērtēja kā īpaši prasmīgu un iejūtīgu ārsti, atzīstot, ka viņa "ārstēja cilvēkus, nevis kaites", par ko liecina arī Valda Grēviņa (1895-1968) dzejolis.